English
Latvian
Reklāmkarogs
VĀCIJAS FOTOGRĀFU DARBU IZSTĀDE "ĶERMENIS"

09.12.-30.01.2011
No 9. decembra līdz 30. janvārim Latvijas Fotogrāfijas muzejā būs apskatāma kuratores Agneses Sofijas Kusmanes organizētā Vācijas fotogrāfu darbu izstāde “ Ķermenis”. Ekspozīcijā ietverti sešu Vācijā pazīstamu jauno fotogrāfu – Andreas Dīfenbahas, Andreas Engelkes, Sibilles Fendtas, Pētera Granzera, Franka Hēles un Ivonnas Teinas – darbi, kuros ir redzami cilvēku ķermeņi. Ekspozīciju finansē Gētes Institūts un Vācijas Ārējo sakaru institūts (ifa, Štutgarte).

Fotogrāfs meklē redzamā izskaidrojumu, un sevi izskaidrot tiecas arī fotografētais objekts. Šāda cīņa vai sāncensība (reti kad kopīgs projekts) norit fotogrāfijas žanros, kas saistīts ar cilvēka ķermeņa attēlojumu – portrets, akts, sadzīves žanrs – visdrīzāk tāpēc, ka ķermenis ir pirmā un galvenā realitāte, ar kuru sastopas cilvēks (Moriss Merlo-Pontī )(1.), tās definēšana sev un citiem ir eksistenciāli svarīga. Izstāde pēta mākslinieka izvēlētā fotogrāfijas objekta ķermeņa interpretāciju.

NEAIZSARGĀTAIS
Franks Hēle (Frank Höhle) sērijā Portrait I – IV (Portrets I – IV) portretē cilvēkus sterilos studijas apstākļos, kur tikpat kā nekas nenorāda uz šo cilvēku personīgo dzīvi – baltas telpas, kur, atbalstījušies pret balti klātiem galdiem, stāv vai sēž viens vai divi vīrieši vai sievietes askētiskos tērpos. Šāda detaļu redukcija, māksliniekaprāt, „līdzinās čaulas nolobīšanai, lai tiktu klāt dziļi iekšpusē esošajam kodolam. Rezultāts varētu būt saasināts fokuss uz būtiskāko – uz personas individualitāti.”(2)  Autors sagaida brīdi, kad portretējamais iegūst tālumā klīstošu skatienu. “Viņu skatiens varētu būt pievērsts kaut kam ārpus kadra esošam, mēs nezinām, kas tas ir, taču tā šķiet kā ielūkošanās pašiem sevī. Cilvēki manās fotogrāfijās nejūt skatienu, kas pievērsts viņiem, viņi ir aizņemti paši ar sevi.”(3).  Brīdī, kad modeļi aizmirsuši par citu cilvēku klātbūtni, viņu ķermeņi atslābst un kļūst neaizsargāti. Fotogrāfa interpretācijā ķermeņi paliek caurlaidīgi un skatītāja skatiens līdzīgi rentgena staram spēj nokļūt iekšpusē un fiksēt pārdomu plūsmu.

ĶERMENIS CITIEM

Arvien lielāka cilvēku atsvešinātība, par kuru pirms vairāk kā simts gadiem rakstīja gan Zigmunds Freids (4) , gan Karls Marks (5), radījusi pretreakciju, ko varētu saukt par pieskaitāmību. Milzīgs ir cilvēku skaits, kas gatavi patērēt vienādu modi, skaistuma ideālus, piekopt līdzīgu seksuālo uzvedību, tikai lai neizkristu no iedibinātās kārtības. Ķermenis ir kļuvis par reprezentācijas zīmi (Rolāns Barts)(6), signalizējot, ka tā „iemītnieks” ir viens no pārējiem.

Liela daļa cilvēku mēģina pielāgoties realitātei jocīgā kārtā – saskatot to pārsvarā citos; taču citi nebūt nav patiesākās attiecībās ar realitāti. Veidojas ķermeņu uzslāņojumi, kurus Katerīna Janga (7) sauc par ķermeni citiem – čaulu, kas kalpo cilvēka komunikācijai ar ārpasauli. Tieši šo reprezentācijas līmeni savos darbos pēta Vācijā strādājošais austriešu izcelsmes mākslinieks Pēters Granzers (Peter Granser), kurš sērijā Sun City (Sansitija) cilvēkiem ļauj paslēpties bagātīgā apstākļu kontekstā. Viņš fotografē pilsētniekus Amerikā, piebilzdams, ka „šie tipāži ir pilsētas sastāvdaļa.. tie ir pati pilsēta.”(8)  Krāšņi ģērbtie, pilsētas ielās sastaptie cilvēki veido ķermenisku kultūrslāni. Fotogrāfs ļauj cilvēkiem statiski pozēt un nedaudz saspringtās stājas un grimases liecina par rūpēm uzturēt „seju” jeb komunicēt par sevi tieši tādu priekšstatu, kāds ir saistošs pašam ķermeņa „īpašniekam”. Tomēr fotogrāfam izdodas pateikt ko tādu, ko, Sūzenas Sontāgas vārdiem sakot, portretējamais pats nekad neuzzinās.(9) Autors dokumentē laikmeta demokrātijas sekas, kad ar ķermeņa palīdzību ikviens var kļūt par ikvienu citu vai būt kāds dēļ kāda cita, norādot, ka šai pārtapšanai ir visnotaļ komiskas aprises.

Radikālāk ķermeņa „citādošanu” atspoguļo Ivonne Teina (Ivonne Thein). Viņa pievēršas drāmai, kas saistīta ar vienu no laikmetam tipiskām neirozēm - autoagresiju. Viena no tās izpausmēm ir anoreksija, kuru popularizē masu mediji. Sērijas Thirty-Two Kilos (Trīsdesmit divi kilogrami) darbos redzamas modeles, kuru svars ir dzīvībai kritisks, kamēr viņu ķermeņi vēl aizvien funkcionē kā modes izrādes instrumenti. Izmantojot datorprogrammas, kārnie locekļi vērsti tik nedabīgi, ka atgādina dizaina objektus, ne dzīvus cilvēkus. Jauno sieviešu sejas slēpj mati vai apsēji, ķermeņu pozas ir konstruētas – tā ir mūsdienu skaistuma kulta trauslākā un nedabīgākā izpausme. Vājajām būtnēm netiek ļauta pat iespēja izteikties par savu slimību – fotogrāfijās nav manāms neviens acu pāris vai zīmīgs ķermeņa žests.

SLIMĪBA UN VECUMS
Mūsdienu estētikas priekšplānā izvirzīti veseli un jauni ķermeņi, bet slimi vai veci iegūst arvien lielāku nenormalitātes statusu.(10) Arī fotogrāfi slimus un vecus cilvēkus pārsvarā apskata ar atsvešinātu vai gluži pretēji – līdzjūtīgu, varētu teikt, kristīgu skatienu.

Andreas Engelkes (Andrea Engelke) darbos no sērijas Deafening Silence (Kurlais klusums) fiksēti cilvēki pusmūžā vai krietni gados. Viņus pārņēmušās hroniskās slimības un sāpes apstādinājušas ikdienas rutīnu. Vājuma brīdis tikpat kā iegravēts viņu sejas vaibstos, saspringtajās, novērstajās vai aizvērtajās acīs un rokās, kas meklē atbalstu, tveroties pie sienām, mēbelēm, taču ne tuvākajiem cilvēkiem, kuru, iespējams, nemaz nav. Sāpes un vecumu fotogrāfe rāda vientuļos cilvēkos, kuru dvēseles pārlaiž mokas, esot kaut kur ārpus ciešanās esošā ķermeņa – uz šo virzienu norāda acis. Ķermeni Andrea Engelke medī brīdī, kad tas nespēj sevi pārstāvēt – tas kļūst par objektu, pret kuru iespējams izjust tikai līdzcietību un žēlumu.

Andreas Dīfenbahas (Andrea Diefenbach) sērijā AIDS in Odessā (AIDS Odesā) redzami pārsvarā jauni cilvēki no Odesas, kuru ķermeņus pamazām novārdzina AIDS. Viņu dzīve norisinās nabadzīgos apstākļos, un šķiet, ka liela daļa ir radusi pie vētraina dzīves veida, viņu acīs nav redzamas jel kādas izglītības pēdas, tomēr tajās nav redzamas arī nāves bailes. Andreas Dīfenbahas interesi par odesiešiem raksturo kolekcionāres pieeja. Viņas fotogrāfijām piemīt gan līdzcietība, gan pētnieka vēss dokumentējošs skatiens. Autore saka, ka viņas projekts AIDS in Odessa ir par nāvi (11). Es teiktu, ka tas ir par nāves tuvumu vietā, kur nāve tāpat kā dzīve neizraisa ne mazākās cerības.

Sibilles Fendtas (Sibylle Fendt) sērijā Facing Breast Cancer (Izaicinot krūts vēzi) redzamas sievietes dzīves posmā, kuru apzīmogo slimība – vēzis – un tā ārstēšanas parādības – skūta galva un novārgusi miesa. Šķiet, fotogrāfi interesē izdzīvotājas – tās, kuras ar katru ķermeņa kustību pasauli kopš savas slimības uztver ar veseliem cilvēkiem neraksturīgu pateicību – maigumu acīs, liegumu pieskārienos. Sibille Fendta, atšķirībā no Andreas Dīfenbahas un Andreas Engelkes izceļ nevis slimību ķermenī, bet sāpju klusumu, to verbalizēšanas neiespējamību. Viņa savos darbos atsaucas uz Elēnu Sarī (Elaine Sarry): „Fiziskās sāpes ir izņēmums visā fizisko, somatisko un perceptuālo sajūtu materiālā, esot vienīgās, kurām nav temata. Tā iztrūkums, kā arī konteksta neesamība, uz kuru varētu atsaukties, tikpat kā padara neiespējamu to izteikšanu vai formulēšanu valodā.” (12)

MĒRĶIS
Kopš bērnības, kad daudzas galda sarunas starp ārstiem - ģimenes locekļiem bija par sarežģītām ķirurģiskām operācijām smadzenēs, teju izglābtām kājām un žokļiem vai komplicēti apstarojamiem audzējiem vēderā, man ir licies, ka dzīvē nekas nevar būt traģiskāks kā fakts, ja kaut kas notiek ar kādu no ķermeņa sastāvdaļām. Bail no visa tā sarežģītā, asiņainā un sāpīgā bija tik ļoti, ka nolēmu pievērsties skaistajam – mākslas vēstures studijām – bet savu miesu galvenokārt sāku uztvert kā dekorāciju. Rīgā, kur dzīvoju, kļūt par cilvēku-rotājumu nav īpaši grūti, tam veltīta vesela mediju, pakalpojumu un patēriņa industrija. Vācijas fotogrāfu darbu izstāde „Body (ķermenis)” stāsta par ķermeni, kas cilvēku nodod, sāpina, sastindzina, kariķē, nokratot no sevis biezu aizspriedumu slāni, ko ķermenim uzklājusi mūsdienu kultūra.
Agnese Sofija Kusmane, kuratore

Attēli:
Nataša, no sērijas “AIDS Odesā”, 2006 © Andrea Dīfenbaha
Daniela, no sērijas “Izaicinot krūts vēzi”, 2006 © Sibille Fendta
Portrets II, no no sērijas „Portrets I – IV”, 2008 © Franks Hēle, ar Galerie m Bochum (Vācija) atļauju
Bez nosaukuma, no sērijas „Trīsdesmit divi kilogrami”, 2006 – 2007 © Ivonne Teina/ AKKA/LAA, ar Galerie Voss (Diseldorfa, Vācija) atļauju
# 2, no sērijas „Kurlais klusums“, 2008 © Andrea Engelke
Tip-top dejotājas, no sērijas “Sansitija”, 2000 © Pēters Granzers, ar 14-1 Galerie (Štutgarte, Vācija) atļauju


1.Moriss Merlo-Ponti, Acs un gars, Rīga, 2007, 19. lpp
2.http://www.co-berlin.info/co-neu/web/Formate/Talents/tal_2007/tal_2007_09/interview_en.php (accessed 31.10.09)
3.Turpat
4.Freids Zigmunds, Īgnums kultūrā, Rīga, 2000
5.Marx Karl, Economic and Philosophical Manuscripts of 1844, Maskava, 1946
6.Barthes, Roland, Camera Lucida, New York, 1981, 28. lpp
7.Young Katherine, Presence in the Flesh, Cambridge, 1997
8.http://www.granser.de/pdf/reviews/sur_la_terre_english.pdf (accessed 31.10.09)
9.Sontāga Sūzena, Par fotogrāfiju, Rīga, 2008, 23. lpp
10.Thomson Rosemarie, The Treshold of the Visible World, New York, 44.lpp
11.http://www.ahornmagazine.com/interview_diefenbach.html
12.Sarry Elaine, The Body in Pain, NY, 1985.

ifalogofarb   goethe institut-riga_rgb   bergs      airbaltic     75294_ergo_logo_2