English
Latvian
Reklāmkarogs
LĪGA SAKSE. "DIMENSIJAS UN DINAMIKA"
26.08. - 03.10.2010
Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 2010. gada 26. augusta līdz 3. oktobrim apskatāma mākslinieces Līgas Sakses fotogrāfiju izstāde. Līga Sakse (1976) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, fotogrāfiju apguvusi Gunāra Bindes, Astrīdas Meirānes un citu profesionāļu vadībā. Jautāta par iemeslu, kas licis pievērsties fotografēšanai, Līga citu starpā min arī savu vecmāmiņu Antoniju Heniņu, kura Skrundas un Rudbāržu apkārtnē strādājusi par fotogrāfi (1). Viņa nodzīvojusi ilgu mūžu, dzimusi 1897. gadā un mirusi 1979. gadā, strādājusi savā fotodarbnīcā, izaudzinājusi četrus dēlus un, kā stāsta Līga, viņa bija aizrautīga rokdarbniece un mēdza spēlēt ģitāru. Izstādē muzejā ir eksponēti darbi no Līgas Sakses fotokolekcijas „Dimensijas un dinamika”, ko viņa veidojusi kopš 2006. gada, kad pirmo reizi pievērsās dūmu un ziedu fiksēšanai fotoattēlā. „Nebiju iedomājusies, ka dūmu dinamika mani tik ļoti aizraus, ka ar to fotografēšanu nodarbošos līdz pat šai dienai,” teic māksliniece.

Ziedi fotogrāfijās mēdz būt tikpat daudzveidīgi, cik dažādi ir paši cilvēki – citiem patīk neskartas dabas skati un tikko salasītu margrietiņu pušķi, citiem – krāšņas rožu un peoniju buķetes, kas rūpīgi sakārtotas un fotografētas studijā. Iespējams, daudzi atceras krāsainos attēlus, kas redzami uz 1970. un 1980. gados LPSR  izdotajām apsveikumu kartītēm -  šīs dekoratīvās ziedu kompozīcijas fotografējuši atzīti profesionāļi, piemēram, Gunārs Janaitis. Man pašai interesants un pārsteidzoši laikmetīgs šķiet vācu mākslinieka un botāniķa Karla Blosfelta (2) darbu kopums, kas radīts 20. gadsimta sākumā. Viņš dokumentējis augu daļas  - pumpurus, ziedlapas, kātus, akcentējot to formu arhitektonisko vai skulpturālo apjomu. Viņa rīkošanās bija šķietami vienkārša un lietišķa – objekts fotografēts palielinājumā frontāli vai no augšas pret vienkrāsainu fonu. Veicot pētniecību un meklējot dabā motīvus, kas mākslā, īpaši tēlniecībā, uzskatāmi par arhetipiem, viņš kā fotogrāfs izvēlējies neitrālu pozīciju. Arī amerikāņu fotogrāfe Imodžina Kaningema (3) fotografējusi augus, taču viņas melnbaltie darbi ir atšķirīgi - tajos jaušama mākslinieciska pašizpausme, autorei domājot par estētisku risinājumu.

Fotogrāfus, kuri mūsdienās pievērsušies ziedu attēlojumam fotogrāfijā, apzinājis Matiass Hārders, Helmuta Ņūtona fonda kurators. 2010. gadā izdevniecība Dumont laidusi klajā viņa sastādīto izdevumu Flower Power, kurā apkopoti trīsdesmit divu autoru darbi. Vācijā strādājošā brazīliešu izcelsmes fotogrāfe Lūcija Simonsa (4)  attēlus rada, tulpju kompozīcijas nevis fotografējot, bet skenējot. Nīderlandiešu autore Margrīta Šmuldersa (5) veido gleznieciskas un sirreālas fotogrāfijas, izmantojot ūdeni, krāsainus šķīdumus un spoguļus, kur atspoguļoties detaļu pārbagātībai – ziediem un ziedlapām, vijīgiem zariem un citiem elementiem. Vācu fotogrāfs Mihaels Vezelijs (6) pielieto dienām ilgu ekspozīciju, lai iegūtu attēlus, kuros vienlaikus redzams pakāpeniskais tulpju noziedēšanas process. Ziedu kātiem zaudējot stingrību un pamazām liecoties uz leju, tiek iegūts aptuvens kustības trajektorijas atveids.

Fotogrāfijas, kurās vērojami vīstoši ziedi, mēdz sasaistīt ar vanitas žanru tēlotājmākslā (7). Šī tradīcija veidojusies 17. gadsimta nīderlandiešu glezniecībā, kad mākslas darbā tika ietverts atgādinājums par cilvēka dzīves īslaicīgumu – kā nenovēršamās nāves simboli tika attēloti galvaskausi, sveces, dūmi, ziedi, īpaši tulpes, un citi priekšmeti. Tehnoloģiju attīstība mūsdienās dara iespējamus dažādus efektus fotogrāfijā. Piemēram, vācu autora Martina Klimasa (8) darbos redzams moments, kad šķīst stikla vāzes, ziediem vēl neizkustoties. Arī Līgas Sakses fotogrāfijās ir apstādināts mirklis, pirms dūmi izgaisuši telpā, tuvinot tās ne tikai minēto fotogrāfu darbiem, bet arī vanitas tematikai. Lai gan autores mērķis ir radīt mākslas darbu, kuram piemistu tieši estētiskas kvalitātes, šoreiz mūsu sarunu ietekmēja arī maza zvirbulīša nāve – dažas dienas iepriekš tas pēkšņi bija nokritis tieši līdzās Līgas iepirkumu maisiņam. „Es apjaušu, cik svarīgi ir aiziet sagatavotam, esot gatavam sastapties ar Dievu,” saka Līga.

„Es esmu zīmējusi, esmu strādājusi kā dizaingrafiķe, tomēr vienmēr atgriežos pie fotogrāfijas. Mani interesē laika dimensija, kuru nevaru notvert zīmējumā. Es varu attēlot kustību, bet fiksēt to nepastarpināti iespējams tieši fotogrāfijā. Darbos es ietveru metaforas par cilvēkiem un viņu attiecībām. Ja man ir jāizdara izvēle plosīt citu dvēseles vai bagātināt tās, es dodu priekšroku pēdējam variantam un strādāju mierpilni laikmetā, kad apkārt tik daudz šausmu un nemiera. Manās fotogrāfijās vērojamie ziedi un dūmi ir metaforas, lai runātu par mūžību. Iespējams, kādam tās ir asociācija ar sveci, ko baznīcā cilvēki aizdedz, lūdzoties par tiem, kuri dzīvi vai miruši. Tas ir laika simbols - dūmi, viens mirklis un to vairs nav. Tā nav mana tukša priecāšanās – ziediņi, dūmiņi! Man ir vienalga, ko skatītājs saskata manās fotogrāfijās, vienalga – pozitīvā nozīmē, jo tas ir viņa iztēles auglis. Līdzīgi kā bērns iztēlojas mākoņu formās sev pazīstamus siluetus.”

Līga Sakse turpina: „Katrā ziņā es savu skatītāju cienu. Man šķiet, ka mūsu laikmets ir piepildīts ar mākslas darbiem, kas radīti, lai kaitinātu un kairinātu, mani tie nesaista un savas attiecības ar skatītāju es veidoju rāmas un mierīgas. Akurāt, strādājot studijā, par nāvi nedomāju, es lūkojos pēc silueta un kompozīcijas, ķeru mirkli, kad viss ir vienkopus, arī piemērota gaisma un kvalitāte. Fotografējot vēlos atraisīties un sasniegt virtuozitāti. Visbiežāk es fotografēju kallas, jo tām piemīt plastiska, ar dūmu saderīga zieda forma. Lai strādātu ar dūmiem, noderīgi ir mazi ziedi. Piemēram, rozes mēdz būt pārāk lielas un fotogrāfijās tās šķiet nomācošas. Puķītes kā sniegpulkstenītes vai maijpuķītes ir mazas un smalkas, neviens tās pat nepamana, tik tuvu pie zemes tās atrodas, bet es tās ceļu ārā – dūmiem tas ir īstais izmērs! Lai radītu dūmus, izmantojam dūmu sveces. Es strādāju kopā ar asistentiem, tas ir rūpīgs komandas darbs. Kādreiz mēdz gadīties, ka vislabākie dūmu riņķi rodas ārpus kadra, tos nav iespējams apturēt. Saspringuši strādājam pusstundu, ilgākais - četrdesmit piecas minūtes, pēc tam seko telpas izvēdināšana, un vēlāk darbs turpinās. Ir sesijas, kad fotografēšana noris raiti un katrs desmitais kadrs ir veiksmīgs, un ir dienas, kad rezultāta nav.”

Runājot par darbu tehnisko pusi, Līga Sakse komentē: „Agrāk es fotografēju uz platās fotofilmas, līdz pietrūka laika. Process ir ārkārtīgi neparedzams – attīstot piecas filmas, secinu, ka izdevušos kadru nav. Darbs ar digitālo kameru ir ekonomiskāks un ērtāks, jo spēju kontrolēt un paredzēt rezultātu. Attēlu pēcapstrāde, izmantojot datorprogrammas, ir vajadzīga, taču es cenšos tās nozīmi nepārspīlēt. Reizēm es mainu krāsas vai pozitīvu pārvēršu negatīvā. Tas, ko es vēlos attēlā panākt, ir sasniedzams ar vienkāršiem līdzekļiem, tāpēc nav nepieciešama intensīva failu apstrāde. Dūmus es fotografēju studijas apgaismojumā, tās ir iestrādes, kas nodrošina skaidru rezultātu. Esmu strādājusi arī plenērā, taču dabā dūms kļūst neprognozējams, to ietekmē laikapstākļi - vējš un lietus. Vispirms es sāku fotografēt kastaņu pumpurus vai, piemēram, orhideju ziedus, jo tobrīd mani interesēja ne gluži pats zieds, bet fotografēšanas process – kā izmantot gaismu, kā nofotografēt caurspīdīgumu. Vēlāk es izmantoju mazas puķītes, kam ir vijīgi kātiņi, piemēram, zvaniņus, un saviju tās kopā, lai panāktu asociācijas ar cilvēkiem, kuri satikušies. Es meklēju veidus, kā strādāt ar ziediem tā, lai tie izskatītos interesanti, ņemot vērā, ka tos fotografējuši neskaitāmi autori kopš fotogrāfijas rašanās.”  
Ziedu laiks Līgas Sakses fotogrāfijā
Anda Boluža, LFM speciāliste, mākslas zinātniece
Raksts publicēts žurnālā „Foto Kvartāls”, Nr. 4(24), 2010, 58. – 60. lpp. www.fotokvartals.lv  


(1) Antonijas Heniņas lieta Nr. FzAp157 Latvijas Fotogrāfijas muzeja arhīvā.
(2) Karls Blosfelts (Blossfeldt, 1865 – 1932), vācu fotogrāfs, mākslinieks, pedagogs. – Red. piez.
(3) Imodžina Kaningema (Cunningham, 1883 – 1976), amerikāņu fotogrāfe. – Red. piez.
(4) Lūcija Simonsa (Simons, 1953), vācu fotogrāfe. Mājaslapa internetā – www.luziasimons.de. – Red. piez.
(5) Margrīta Šmuldersa (Smulders, 1955), nīderlandiešu fotogrāfe. Mājaslapa internetā – www.margrietsmulders.nl. – Red. piez.
(6) Mihaels Vezelijs (Wesely, 1963), vācu fotogrāfs. Mājaslapa internetā – www.wesely.org. – Red. piez.
(7) Par šī žanra vēsturi un tā izpausmēm mūsdienu fotogrāfijā sk.: Hārders, M. Daiļais un melanholiskais: joie de vivre un vanitas. Foto Kvartāls, Nr. 2(22), 2010, 66. – 70. lpp.
(8) Martins Klimass (Klimas, 1971), vācu fotogrāfs. Mājaslapa internetā – www.martin-klimas.de. – Red. piez.