English
Latvian
Reklāmkarogs
JURIJS ŽITLUHINS."TĀDI MĒS BIJĀM..."
08.07.-22.08.2010
Jurijs Žitluhins ir preses fotogrāfs jau piecdesmit gadu un, neskatoties uz savu jau cienījamo vecumu, ir ideju pilns. Jurija kā preses fotogrāfa aktīvākie darba gadi bija tieši padomju laikā. Viņš fotografēja Sociālistiskā darba varoņus, sacensību uzvarētājus, kolhozniekus, sportistus, parādot tā laika dzīvi un ideoloģiju. Tomēr viņa fotogrāfijas ir saistošas, jo stāsts ir interesanti vizuāli risināts, portretos atklāta kāda personas rakstura iezīme, kas uzrunā skatītāju. Šobrīd Jurijs Žitluhins kārto savu arhīvu un gatavojas izstādei Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Viņš vēl joprojām turpina aktīvi fotografēt un no mājas nekad neiziet bez fotokameras. Jurijs Žitluhins dzimis 1931. gada 7. augustā Iževskā Udmurtijā. Pēc kara Žitluhinu ģimene pārcēlās uz Mariupoli Ukrainā, kur pagāja viņa skolas gadi. 1948. gadā paralēli mācībām vakarskolā Jurijs sāka strādāt, jo pēckara gadi bija ļoti grūti. Viņš ieguva elektroatslēdznieka profesiju un tika norīkots darbā rūpnīcā, kur laboja tik milzīgus elektromotorus, ka tajos pats labotājs varēja pilnībā paslēpties. Jurijs sāka aizrauties arī ar vingrošanu, un meistars mudināja jauno puisi mācīties. Viņš iestājās jaunatvērtajā Fiziskās kultūras tehnikumā Doņeckā. Pienāca armijas laiks, un viņš nokļuva vispirms Tallinā, pēc tam Rīgā, flotē Bolderājā. Tas nozīmēja piecus gadus pavadīt uz kuģiem. Jurijs bija bocmanis, bet brīvajā laikā viņš drīkstēja doties uz vingrošanas treniņiem. Tuvojoties dienesta beigām, komandieris paziņoja, ka viņu var demobilizēt tikai tad, ja viņš izlemtu mācīties. Puisis devās uz Profesionāli tehnisko skolu Nr. 2, kur pusotra gada laikā ieguva radiomehāniķa profesiju un tika norīkots darbā rūpnīcā VEF par regulētāju.

Galvenais iemesls, kāpēc Jurijs palika Latvijā, ir sporta vingrošana, ar kuru viņš nodarbojās ļoti aktīvi un kurā 1957. gadā ieguva PSRS Sporta meistara nosaukumu.
Jurijs iestājās Fizkultūras institūtā, aktīvi trenējās, gatavoja vingrošanas kompleksus, kurus pārraidīja pa radio, un padomju ļaudis darbavietās varēja nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Jurijam uzticēja sagatavot VEF vingrotāju komandu PSRS Tautas spartakiādei. VEF sportisti ieguva 6. vietu. 1958. gadā notika vērienīgas komjauniešu kāzas “Dinamo” sporta zālē, un Jurijs ar Gaļinu bija viens no laimīgajiem pāriem. Jurijs smejoties atceras, ka dāvanas veduši mājās ar smago mašīnu. Ja dzīve neizdarītu savas korekcijas, Jurijs Žitluhins būtu pazīstams kā sportists vai Sociālistiskā darba varonis. Tomēr viss iznāca pavisam citādi.

Maira Dudareva: Lūdzu, pastāstiet, kā jūs kļuvāt par fotogrāfu?
Jurijs Žitluhins: Tas notika ļoti savādu apstākļu dēļ, jo es nejauši kļuvu par pretpadomju grupas elementu. No Kijevas kara skolas man bija pazīstams kursants Boriss Čigiževs, kuru norīkoja par komandiera vietnieku politiskajā daļā uz zemūdenes Bolderājā. Viņš uzrakstīja darbu “Sociālisms un mūsu īstenība” un nosūtīja to uz PSKP CK (Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālo Komiteju). Es arī tiku iepazīstināts ar šo darbu un neko pretpadomisku gan tur nesaskatīju, drīzāk filosofiska rakstura pārdomas par šķirām. Es interesējos par politiku, un man šķita interesantas šādas diskusijas. Sanāca, ka tajā laikā
kapteinis Donskis arī bija nosūtījis anonīmu vēstuli par partokrātiem. Līdz ar to tika secināts, ka Baltijā darbojas pretpadomju grupa. Abi varoņi tika arestēti, un drīz vien arī manā mājā bija kratīšana, kā arī uzaicinājums uz VDK (Valsts drošības komiteju) Rīgā, pēc tam tiku izsaukts uz Maskavu. Tur mani pratināja trīs pulkveži, un viens sāka vicināt man pistoli gar degunu. Neteikšu, ka apčurājos, bet bija ļoti, ļoti neomulīgi. Pēc dienas jau mani atlaida mājās, bet nekas nebeidzās. Drīz vien arī rūpnīcā bija pienācis signāls par manu “pretpadomisko darbību” un kāds ierosināja mani no darba atlaist. Mani izsauca uz partijas komiteju un no partijas padzina. Tā arī noliku partijas biedra karti Pelšem uz galda. Gribēja pat Sporta meistaru noņemt, bet tad par mani iestājās sportisti un kara jūrnieki. Visas šīs nepatikšanas vilkās divus gadus. Tas man bija ļoti liels trieciens un šķita ļoti netaisnīgi. Man bija jādomā, kā uzturēt ģimeni, jo meitai bija tikai divi gadi. Draugi palīdzēja atrast darbu sporta biedrībā “Dinamo” par laborantu. VEF rūpnīcā draudzējos ar fotoceha puišiem, kuri man atnesa filmu rulli, fotopapīru, kameru un teica, lai sāku darboties. Es tik ļoti aizrāvos ar fotografēšanu, ka tas palīdzēja nedomāt par pārinodarījumu.

M.D. Kāpēc pievērsāties tieši fotožurnālistikai?
J.Ž. Mani vilināja fotožurnālistika, kaut gan daudzi man zināmi fotogrāfi tajā laikā strādāja sadzīves pakalpojumu jomā. Tur varēja arī labāk nopelnīt. Laikam jau esmu arī nedaudz ideālists, jo man gribas cīnīties, ja kaut kas nav pareizi. Man šķiet, ka par sliktiem darbiem jāsaņem sods. Vēl joprojām domāju, ka sociālisma idejās bija arī daudz kas labs. Kas tagad? Visi cīnās tikai par naudu. Sava loma ir arī azartam, jo laba kadra iegūšana ir kaut kur līdzīga sporta sasniegumiem. Kaut kādi apstākļi ne gribēti, ne cerēti sakrīt, un tu esi čempions. Tā arī ar bildi – tu fotografē, fotografē un tad jūti, ka tā ir lieliska. Fotožurnālistam jāpastāsta stāsts caur vizuālajiem tēliem ar gaismas, kompozīcijas palīdzību. Mana pirmā bilde bija sporta fotogrāfija, kur nofotografēti bērni. No sākuma pārsvarā fotografēju sportu.

M.D. Kur jūs mācījāties fotografēšanu?
J.Ž. Tā speciāli nekur nemācījos. Ļoti daudz studēju fotogrāfu darbus, pasūtīju presi un foto izdevumus. Par nozīmīgāko skolu uzskatu periodu, ko nostrādāju aģentūrā LATINFORM no 1972. līdz 1976. gadam kā ārštata fotokorespondents. To, ka laba ilustrācija ir piecdesmit procenti no laikraksta veiksmes, man iemācīja no TASS atbraukušais fotokorespondents, kura vārdu diemžēl neatceros. Tajā laikā fotokorespondentam tika iedota vai pats varēja piedāvāt kādu tēmu, kas bija vizuāli jāizstāsta, pie tam tā, lai nebūtu jāpaskaidro ar gariem tekstiem. Man piešķirtā joma bija medicīna. Gatavoju reportāžas par ķirurgiem Viktoru Kalnbērzu, Induli Bākuli, Jāni Volokolākovu, “Sarkano Krustu”. Lai notvertu Kalnbērza acis operācijas laikā, stundas pavadīju operāciju zālē, turklāt bija noteikums, ka neko nedrīkstēja fotografēt ar zibspuldzi.
Interesanta pieredze bija reportāžas veidošana par Rojas zvejniekiem. Nedēļu diendienā dzīvoju kopā ar zvejniekiem. Vesels piedzīvojums bija Vanšu tilta būvētāju fotografēšana. Iedomājos, ka tas taču tāds notikums – ceļ tiltu! Bez tam brigāde bija saņēmusi PSKP CK apbalvojumu – Sarkano karogu. Devos pie priekšnieka Aleksejeva un izstāstīju, ka būtu labi nofotografēt visu brigādi ar karogu rokās, aiz viņiem – Rīgas panorāma. Viņš mierīgi atbildēja, ka karogu nedošot, un viss. Biju
apjucis, bet tad atminējos, ka varētu piezvanīt Anatolijam Gorbunovam, kas bija LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona sekretārs. Tā arī izdarīju, bet bez rezultātiem, jo Gorbunovs zvanīja un teica, ka karogu patiesi nedošot. Viņš piedāvāja
paņemt LPSR Kirova rajona Sarkano karogu – kas gan tur augstumā atšķirs. Tā arī
izdarīju.
Reportāžas tika veidotas kā apraksti – dažādu plānu fotogrāfijas un portretējamais tika fotografēts dažādās situācijās. Reportāža varēja sastāvēt arī no vienas fotogrāfijas, ja vien bija visi elementi savās vietās. Atceros, kā fotografējām slaucēju Viju Gurēviču. Vajadzēja parādīt, ka viņa ir no Latvijas, tāpēc ietērpām viņu tautastērpā un aizvedām uz bērzu birzi Jūrmalas gatves galā.
No 1976. līdz 1985. gadam strādāju avīzē Sovetskaja Molodjož, pēc tam Sovetskaja Latvija un 1989. gadā nodibināju izdevēju firmu “Rūķītis”.

M.D. Kurš periods profesionālajā darbībā bijis pats interesantākais, laimīgākais?
J.Ž. Man laikam visi laiki bijuši labi. Darbs man vienmēr paticis un bijis interesants.
Strādājot Sovetskaja Molodjož, izbraukāju bijušo Padomju Savienību. Interesanti bija Tjumeņā, Krasnojarskā, Baikālā. Esmu saņēmis četras “Zelta spalvas” par labām fotogrāfijām, ko piešķīra Sovetskaja Molodjož. Man ir bijušas vairākas sporta fotogrāfiju izstādes. 1981. gadā Latvijas Vēstures muzejā bija liela izstāde “Laiks, notikumi, cilvēki”. Gribētu satikt tā laika varoņus un nofotografēt, kā viņi tagad dzīvo. Man vienmēr svarīgs bijis darbs un sports, pārējās lietas man nav bijušas tik
nozīmīgas.

Sportists un fotogrāfs Jurijs Žitluhins
Maira Dudareva, LFM vadītāja
www.fotokvartals.lv